Supervaroņu vēstules #017
Slimam skriet ir stulbi
Čau, te Andris! Stirnubuka sezona jau puse. Aij, tā vasara tik drīz būs galā un pat vēl nav sākusies. Nereti, gatavojoties sacensībām, par pamatu tiek ņemts 16 nedēļu treniņu cikls. Ziniet, ko tas nozīmē? Ka pēc 2 nedēļām cilvēki sāks gatavoties SKM. Lai jums tas nosēžas. SKM ir dziļi rudenī, un tas drīz būs klāt! Bet labi, ne par to šoreiz. Stirnubuks Augstrozē noskriets. Jau vairākas dienas pirms starta zināju, ka dabūšu iekšā. Ne jau tas, ka trase sarežģīta. Tas pats par sevi, bet episkā puņķu jūra, kas iesākās vēl pirms maratona, tā pamatīgi pārņēma manu galvu nākamajā dienā pēc maratona un tagad, nedēļu vēlāk, nekas nav mainījies. Prātīgi jau būtu bijis neskriet, bet, kā jau skrējēji bieži to pierāda, ar prātīgumu te nav nekāda sakara. Tā nu gāju uz starta, it kā tāds pieticīgāks kā parasti, tomēr gāju. Solīju sev, ka skriešu mierīgāk un patiesībā pat nedaudz izdevās. Visos dubļainajos un purvainajos starta kilometros turēju nelielu rezervi un tad, kad beidzot kādus astoņus kilometrus vēlāk izskrējām uz grantenes, es skaļi paziņoju, ka šis ir zajebis un gandrīz sāku maukt. Tomēr nē, kamēr es pats tur tā taupīgi, mans pulss nekam taupīties netaisījās. Ja parasti man ap šādu brīdi ir kādi 155-160bpm, tad šoreiz es dzīvoju pavisam citā pasaulē un cipari jau ap 165bpm. Tomēr izrādās, ka arī šī ir lieta, ko var uztrenēt un vēlāk paņemt uz pieredzi. Līdzīgi man bija pagājušā gada rudens posmā Valmierā. Tur es turpināju urbt līdz attapos Gaujmalas krūmos un trīs skrējēju aprūpē. Šajā reizē es šādu scenāriju nebiju gatavs pieņemt, tāpēc izdarīju secinājumus un visu laiku sevi bremzēju. Pulsam, protams, par to nospļauties, un tas tikai turpināja kāpt, bet man vismaz bija patīkama ilūzija, ka es kaut ko kontrolēju. Tā nu es savā iedomu kontrolē tiku līdz kādam 25-26. kilometram, kur sākās pēdējie kalniņi. Tajos jau vairāk tāds streipuļojiens, ne skrējiens. Zināju, ka man kaut kāds pārsvars pār trešo vietu ir un tāpēc, visu laiku turpinot nomest apgriezienus, tomēr kustējos uz priekšu. Pulss tikmēr nekādus apgriezienus nost nemeta un sasniedza lielākos ciparus šajā desmitgadē jeb 173bpm (stravā pat 175bpm), kas atbilst laboratorijā noteiktajam manam maksimumam. Jāatzīst, ka tā arī jutos. Pilnai laimei vēl pēdējā kilometrā trīs krampji (abos ikros un hamstringā), bet tie laikam uz kopējā fona bija drīzāk kā papildus adrenalīna deva, lai finišētu. Es jau tā parasti finišos pavārtos, bet šoreiz man tiešām vajadzēja diezgan daudz laika, lai atgūtos. Tāds nu man tas piedzīvojums Augstrozē. Nedariet šitā! Tas ir stulbi!
Taču kā citiem Supervaroņiem gāja Augstrozē? Skaties viņu mēģinājumus noraksturot šo posmu, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu, trīs vārdos.
Stirnu Buka 3.posma rezultāti un Supervaroņu sniegums:
Supervaroņi 8. vieta
Supervaroņi II 10. vieta
Supervaroņi III 32. vieta
Lūsis 29.5km
- Andris Ronimoiss 2. vieta (1. vieta VL2)
- Iveta Šķiņķe (2. vieta SL3)
Stirnu Buks 24.5km
- Jānis Kūms 2. vieta (2. vieta VB1)
- Agnese Jaunmuktāne 4. vieta
- Edgars Dreimanis (2. vieta VB3)
Vāvere 7.5km
- Rubens Šulcs 2. vieta
- Sigita Vāce-Vecvagare 4. vieta
- Valentīna Romanova 5. vieta
Kalnu karalis
- Gita Gedrovica 3. vieta
Supervaroņu sarunas #125
Andris: Ne jau velti mēs runājām par to, kā tas ir - trenēties ar traumu vai caur traumu. Es tur noteikti visu ko gudru sastāstīju, kā es esmu labāks palicis šajā, bet tad dažas dienas vēlāk Stirnubukā gandrīz atdevu galus. Šī arī epizode ar salīdzinoši smieklīgu sākumu jeb par to, kāds attiecību statuss Anetei ir ar dažādiem kardio rīkiem.
Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:
Anetes ceļš līdz skriešanai: 7. nedēļa
Anete: Podkāstā runājām, ka visādas man un manam celim ir attiecības ar dažādiem kardio veidiem, un šobrīd jāsaka, ka esmu palikusi pie velo. Gan celis par to ir priecīgs, gan arī progress spējās un tajā, kādu treniņu no šī var dabūt. Esmu pat aizvadījusi pirmos garos treniņus, nominot pedāļus vienu dienu 90min un divas dienas vēlāk - 2h. Viens no velo lielākajiem bonusiem ir tas, ka uz tā ir sasodīti ērti lasīt grāmatas. Finišēju Project Hail Mary un nupat iesāku Good for a Girl. Pabeidzu nedēļu ar 16h treniņos, no kurām 7h ir vingrošana.
Protams, ka progress uz velo un vingrojot ir super, taču visvairāk iepriecina it kā mazās ikdienas lietas, piemēram, sēdēt uz dīvāna saliektām kājām, neklibojot nokāpt pa trepēm un droši kāpt ārā no mašīnas, arī staigājot brīžiem pat aizmirst par celi, lai gan staigāšana joprojām ir tā aktivitāte, ar ko nevajag pārcensties. Ceļa saliekšanā esmu tikusi līdz ~120°. Vēl viens lielisks uzlabojums - krietni, krietni uzlabojušās sajūtas naktī. Pēc treniņiem arī nav jāsteidzas mājās likt aukstums un celt celis gaisā.
Ko tālāk? Mīt, vingrot, atkārtot.
Atpakaļmetiens
Andris: Lai arī šo apvidu, kur sestdien norisinājās Stirnubuks, var pasniegt kā kaut ko jaunu, patiesībā jau tā īsti nav, jo sacensības šeit ir norisinājušās arī pirms tam. Es nezinu, vai tā bija pirmā reize, kad šāds pasākums notika, bet 2019. gadā tas pats Edijs, kurš šobrīd palīdz SB organizatoriem, uzorganizēja savas sacensības, kas toreiz saucās kā Inov8 Latvia Trail Race. Nekas daudz jau nav mainījies, arī toreiz Edijs smīnot draudēja, ka būs skarbs apvidus, lai arī patiesībā visu savu brīvo laiku veltīja, lai radītu šajā apvidū takas un lai viņas tā smuki arī iekoptu (tikai viņš zina, cik grābekļus tur salauzis). Tad nu braucu arī es. Nevarētu teikt, ka ar lielu sajūsmu, jo pēc dabas jau esmu pilsētnieks un skarbi nav kaut kas, ko visur meklēju. Tomēr, kā ar visiem Edija pasākumiem, ja sākumā braukt tā īsti negribās, tad aizbraucot un noskrienot tu saproti, ka bija reāli forši. Vēl tagad atceros, cik ļoti man patika skriet pāri purvam. Vispār jau šādu pasākumu nedaudz pietrūkst. Mūzikai bija kaut kādas divas Edija kasetes, kuras tad tur uz riņķi arī gāja, viss bija šauri un draudzīgi. Šodien paskatoties savos datos rezultātus, redzu, ka esmu uzvarējis 14km distancē un ticis pie 20eur prēmijas. It kā smieklīgi, tomēr par 20eur vairāk kā dabūju sestdien.
Supervaroņi dara
Andris: Mūsu ir daudz, mēs esam dažādi un lielākajai daļai no mums ir savi talanti. Es, piemēram, māku nenomirt skrienot super augstā intensitātē (pagaidām 100% izdošanās), bet mūsu grupā ir arī cilvēki ar citiem talantiem. Valentīna Romanova jau pagājušajā gadā reizēs, kad pati kāda iemesla dēļ neskrēja, devās atbalstīt citus skrējējus trases malā ar pašas veidotiem plakātiem. Šajā ziemā Valentīnai bija nopietnāka pleca trauma kritiena dēļ, pēc kuras viņa sacensību apritē atgriezās tikai šajā nedēļas nogalē (ar to arī apsveicam). Trauma pati par sevi, protams, briesmīgs notikums, bet mums pārējiem skrējējiem izrādījusies ļoti izdevīga, jo tas nozīmēja, ka Valentīna varēja vairāk nodoties plakātu zīmēšanai un jāatzīst, ka šobrīd ir sasniegts līmenis, kur jau tiek gaidītas nākamās sacensības, lai redzētu, kas būs uztaisīts. Cerams, ka Valentīna atlikušo vasaru varēs vairāk domāt par skriešanu kā par plakātu zīmēšanu, bet, lai kā arī te nebūtu, nākamreiz skriesi garām, pasaki paldies!
Kas pievērsa mūsu uzmanību?
Skaties: Zegama - Aizkorri garais atskats
Klausies: Second Nature. Šis podkāsts vairāk par biznesa un taku skriešanas (un visa outdoors segmenta) kombināciju. Konkrēti šajā par youtube stratēģijām.
Lasi: No podkāsta tēmas. Ar vai caur savainojumu?
Nedēļas kalendārs
- 27. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro
Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija), Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Latvijas orientēšanās čempionāts sprintā (Sabile), Ventspils pusmaratons (Ventspils), Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora), Jukola (orientēšanās, Zviedrija), Stirnu Buks 4.posms (Liepāja)
Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!