Supervaroņu vēstules #016
Tempa turēšana maratonā
Čau, te Andris! Maratona nedēļas nogale aiz muguras. Uh un ah, kā es šo izbaudīju! No bērnu skrējiena sestdienā līdz maratona skriešanai un visbeidzot citu skrējēju atbalstīšanai 10km distancē svētdienā. Maratonā man šajā reizē bija jātur temps uz 3 stundām, un centos pieiet tam ar lielu nopietnību. Tāpēc svētdienas rītā krastmalā ierados ar savu labāko ekipējumu un pilnām kabatām ar uzturu. Tas ne tikai, lai būtu pēc iespējas komfortablāks skrējiens, bet lai radītu arī sev svētku sajūtu. Esot sacensību centrā, bija tāds zināms satraukums, bet, ja reizēs, kad jāstartē pašam, tas nāk līdzi arī ar domām par to, ka var nesanākt, tad šajā reizē sajūtas bija tikai pozitīvas. Visas trīs stundas Rīgas ielās bija īsta bauda. Varbūt man tikai tā likās, bet šajā gadā tiešām bija sajūta, ka atbalstītāju trases malā ir krietni vairāk kā parasti. Nekur nebija lieli pūļi, bet gandrīz visas trases garumā varēja redzēt pa kādam atbalstītājam, liela daļa no tiem ar plakātiem, lai uzmundrinātu skrējējus. Es neatceros, kad es pēdējo reizi satiku tik daudz pazīstamu cilvēku gan trases malā, gan skrienot pretī, gan skrienot bariņā ar mani. Es arī neatceros, kad es pēdējo reizi tik daudz būtu smaidījis. Tāda sajūta, ka esi atnācis uz milzu ballīti, kur visi ir savējie. Un tad vēl tā grupa, kas skrēja ar mums. Jā, skaidrs, ka visus līdz galam neaizvilksi, bet tik lielu grupu 3h maratonā mēs vēl nebijām vilkuši un prieks, ka arī beigās savi 20-30 no tiem iekļāvās plānotajā laikā. Paldies un apskāvieni finišā rada milzu gandarījumu. Līdz nākamajam Rimi Rīgas maratonam vēl gads, bet es, lai arī sirdī joprojām taku skrējējs, to gaidīšu, un cerams, ka arī nākamgad kursēsim 3h autobusā. Pieņemam visus, bet pietura mums ir tikai viena, un tā ir krastmalā.
Nedēļas tēma
Andris: Pēc visiem lielajiem skriešanas pasākumiem man kā trenerim ir jāizvērtē, kā ir gājis maniem audzēkņiem. Parasti tādas aizņemtākās nedēļas man ir pēc Stirnu Bukiem, jo tur man skrien visvairāk audzēkņu. Galu galā mēs tomēr pārsvarā esam taku skrējēji. Bet arī pēc RRM ir krietni daudz darāmā un netrūkst, ko analizēt. Jāatzīst, ka pēc RRM šāda vērtēšana ir pat vienkāršāka. Asfalta skrējienos man ļoti patīk, ka visas distances ir konkrēta garuma un rezultātus var viegli salīdzināt ar iepriekšējo gadu rezultātiem vai citām šāda paša garuma sacensībām. Taku skriešanā tas vienmēr ir sarežģītāk, bieži vien trases ir tādas, kur vidējais temps vai pat pulss neko īsti nepasaka un, ja vēl neesi pats pazīstams ar trasi, tad kaut ko novērtēt ir praktiski neiespējami. Šajā gadā, lasot audzēkņu atskaites pirms RRM, ļoti daudz varēja lasīt šaubas par to, kādā tempā skriet, un arī neticību, ka manis ieteiktais temps būs par ātru. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem skrējējiem ir taku skrējēji, kuri uz asfalta skriet sacensības iznāk vienreiz gadā, tāpēc šāda neticība sev ir ļoti saprotama. Tomēr tagad, skatoties audzēkņu rezultātus, redzu, ka lielākajā daļā gadījumu saskrietie rezultāti ir pat ļoti labi: daudzi personīgie rekordi, daudzi stabili skrējieni un daudz priecīgu atskaišu. Un te arī labs atgādinājums, ka jātic sev un trenerim nedaudz vairāk. Bieži vien cipari - vai tie sacensību tempam, vai intervāliem - mūs nobiedē, bet, sākot darīt, patiesībā nav nemaz tik traki.
Supervaroņu sarunas #124
Andris: Es apsēdos pirms ieraksta un secināju, ka mums nav nevienas tēmas, par ko runāt. Bet tad sākām runāt par apsēstībām, par kilometriem, stundām, un man liekas, ka beigās sanāca tīri tā neko. Parunājām arī vēl par Cocodona 250 jūdzēm un to, kā uzvarētāji šajās sacensībās sevi uzturēja pie enerģijas. Izaugšu liels, tad arī tā gribēšu.
Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:
Anetes ceļš līdz skriešanai: 6. nedēļa
Anete: Kas par nedēļu! Lielākais notikums bija 6 nedēļu pēcoperācijas vizīte, kuras laikā celis tik labi sevi parādīja, ka nākamajā dienā pat mans anesteziologs rakstīja, ka ķirurgs ir mani un manu celi uzslavējis. Iespējams, nozīmīgākais kompliments, ko esmu saņēmusi, bet atcerēsimies, ka skrējējiem ir īsa atmiņa. Šis bija nozīmīgs notikums, jo saņēmu zaļo gaismu izšķirties no kruķa (un airētāja), liekt celi vairāk par 90° un uzsākt treniņus uz velo un eliptiskā trenažiera.
Šobrīd esmu tikusi tiktāl, ka staigāt bez kruķiem ir viegli un man gribētos teikt, ka ejot jūtos droša, kam noteikti palīdz vingrošanā gūtā pārliecība par kājas spēku un līdzsvaru. Šķiet, ka spēju saliekt celi līdz kādiem 110°. Uz eliptiskā celis jūtas labi, un tas šobrīd ir mans mīļākais kardio veids, jo atgādina skriešanas kustību un bez problēmām ļauj tikt pie augsta pulsa. Ar velo vēl cenšos sadraudzēties, jo pirmie mēģinājumi bija no sērijas “vari mīties, ja vari pamīties”.. un es nevarēju, jo gluži vienkārši nepietika ceļa mobilitāte veikt normālu apgriezienu. Šobrīd bez pretestības varu mīt labi, taču tas nav pārāk interesanti, jo nenāk komplektā ar kāroto kardio treniņa efektu, taču ceļa mobilitātei tas ir nepieciešams. Tādēļ plāns ir kombinēt eliptisko un velo, lai nosegtu abas vajadzības, un turpināt progresēt vingrošanā ar lielākām amplitūdām, lielākām pretestībām, plašāku uzdevumu klāstu.
Taču nav viss tik rožaini. Ja pa dienu celis pārsvarā uzvedas labi, tad naktī gan īd, sāp un traucē. Ar apbrīnojamu precizitāti no kādiem 4.00 rītā sākas gaužām saraustīts miegs, un tas izbesīja tiktāl, ka ar ķirurgu nolēmām uzsākt pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kursu. Šobrīd īpašus uzlabojumus nejūtu un turpinu gaidīt dienu, kad varēšu beidzot normāli izgulēties.
Aizvadītajā nedēļā savācu apmēram 14h treniņnedēļu, ko vidēji veido ~1h vingrošana un ~1h kardio dienā. Šobrīd diezgan droši varu apgalvot, ka rehabilitācija ir laikietilpīgāka par parasto treniņprocesu.
Atpakaļmetiens
Andris: Ja jau tempa turēšana, tad tempa turēšana. Izrādās, ka ar tempa turēšanu (tiesa, ar lieliem pārtraukumiem) es nodarbojos jau vairāk kā desmit gadus. Mana pirmā tempa turēšana bija 2014. gadā Valmierā pusmaratona distancē, kad bija jātur 1:30. Nezinu, cik viegli man toreiz gāja, jo personīgais rekords bija tikai nepilnas desmit minūtes ātrāks. Interesanti, ka toreiz, tāpat kā šajā svētdienā, es tempu turēju kopā ar Kristapu Broku. Tomēr pirmo reizi Rīgas maratonā pie tempa turēšanas mani pielaida 2015. gadā. Toreiz 3 stundas neļāva, bet pie 3:15 gan tiku. Viss, ko es atceros no tās dienas, ir tas, ka man ļoti sala rokas. Biju tik nosalis, ka pēc finiša pa taisno devos mājās un atlikušo dienu pavadīju zem segas. Gadu vēlāk tempu turēju arī Viļņas maratonā. Pēc ļoti slikti gulētas nakts, jo mums uzbruka blaktis, tempa turēšana nenāca viegli. 3h finišu sasniedzām godam, bet pēc finiša man palika slikti un dabūju izbaudīt arī Viļņas slimnīcas viesmīlību. Savukārt visātrākā tempa turēšana man bija 2019. gada Jelgavas pusmaratonā. Toreiz pusmaratonā turēju tempu uz 1:20. Sākumā vēl bija pa kādam 5km un 10km distances skrējējam, bet otrajā daļā man bija tikai viens klients. Kādus 4-5km pirms beigām varēja just, ka viņam beidzās spēki. Tad nu visu atlikušo distanci es viņu, praktiski skrienot sāniski, visādos veidos uzmundrināju un vilku sev līdzi un beigās man arī izdevās. Vai kā te pareizāk? Viņam izdevās.
Nedēļas produkts
Andris: Ekipējums ir kas tāds, kam es pievēršu lielu uzmanību. Man patīk skriet ātros apavos, man ir svarīgi, lai man ir ērta soma un lai mans siltais apģērbs, kas bieži vien pavada somā visus manus ultru skrējienus, ir viegls un kvalitatīvs. Arī zeķes nav izņēmums, un arī te es meklēju labāko. Pēdējos gados sacensībās un arī lielākajā daļā treniņu es lietoju Bauerfeind zeķes, pārsvarā taku skriešanas versiju. Šīs zeķes atbilst maniem galvenajiem kritērijiem, ko es meklēju zeķēs: man tās nerada tulznas, tās ir ļoti izturīgas un ērtas arī sliktos laikapstākļos. Jāatzīst, ka tās maksā dažus eiro vairāk par citām zeķēm tirgū, bet domāju, ka ar savu izturību tās man jau sen ir atmaksājušās. Vienīgais mīnuss ir to novilkšana. Ir bijuši gadījumi pēc ļoti dubļainiem skrējieniem, ka zeķes ir kā pieaugušas manai kājai. Bet silta duša to labi risina.
Iegūtas kā dāvana Rimi Rīgas maratona expo, parasti pērku Dynasty veikalā uz Brīvības ielas, bet var iegādāties arī šeit.
Kas pievērsa mūsu uzmanību?
Skaties: Īss ieskats šī gada Zemaga-Aizkorri.
Klausies: Intervija ar Cocodona 250 uzvarētāju.
Lasi: Taku skriešanas īsziņas. Šobrīd tiek atjaunots gandrīz katru dienu.
Nedēļas kalendārs
- 20. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro
- 23. maijā Stirnu Buks 3. posms Augstrozē
Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija), Stirnu Buks 3.posms (Augstroze), Worlds End (ASV), Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija), Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Ventspils pusmaratons (Ventspils), Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora).
Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!