Supervaroņu vēstules #013
Par Vāveri un rekordiem
Čau, te Andris! Stirnu Buks noskriets arī Tukumā, un es negaidīti piedzīvoju debiju Vāveres distancē. Vispār jau savulaik esmu iesmējis par stiprajiem skrējējiem Vāveres distancē, jo bija laiki, kad pjedestāls tur bija jādala ar bērniem. Bet, kā jau tas dzīvē bieži gadās, pats tagad esmu tur, kur likās smieklīgi, ka ir citi. Laiki gan mainījušies, un nu jau otro sezonu Vāvere tiek iekļauta arī komandu ieskaitē. Tāpēc nedēļas vidū, saprotot, ka klepoju kā opis un Lūša distanci nebūs reāli noskriet, izlēmu par labu Vāverei, lai vismaz nedaudz palīdzētu komandai. Un ziniet? Patiesībā bija forši. Ātri un bez žēlastības. Tad, kad paliek grūti, ir jāiztur vēl tikai nedaudz, un tad jau esi finišā. Pat atsildīties pēc tam forši un kājas vēl klausa. Tāpat arī nav jāgaida puse no dienas, lai varētu normāli paēst, jo, ja es noskrienu Lūsi, tad ēdiens noteikti mani kādu laiku neuzrunā. Jāatzīst gan, ka tā pa īstam es nemaz šādas distances (nepilni 6km) skriet nemāku vai drīzāk - šobrīd nevaru. Ātrums trenēts maz, slimošanas fons un arī pieredzes trūkums. To visu jutu arī trasē. Jau no pirmajiem metriem nācās iekārtoties pirmā desmitnieka beigu galā un īsti pat nebija argumentu, lai tiktu augstāk. Kad jau biju atmetis cerības uz labu pozīciju finišā, kolēģi viens pēc otra nedaudz nolūza, bet vēl 400m pirms finiša biju tikai dažus metrus priekšā otrajai vietai. Te izvilku vienu no savām iecienītākajām kārtīm taku skriešanā: pēdējā kāpumā nedaudz sevi pietaupīju, pielaidu konkurentu pavisam tuvu aizmugurē, bet, tiklīdz biju dažus metrus no virsotnes, kārtīgi uzkāpināju un atlikušajā distancē iekrāju labu pārsvaru. Tomēr tādu maksimālo sniegumu nemācēju no sevis izdabūt. Kas zina, varbūt Vāveri uzskriešu vēl kādu reizi, bet visticamāk jau atgriezīšos pie Lūšiem. Man gan tagad liela motivācija kādreiz uzvarēt arī Stirnu Buka distanci, tā man palikusi kā vienīgā, kur nekad neesmu uzvarējis. Pie šī sastāva gan arī neredzu, kā es to varētu mainīt. :)
Stirnu Buka 2.posma rezultāti un Supervaroņu sniegums:
Supervaroņi 8.vieta
Supervaroņi II 19.vieta
Supervaroņi III 31.vieta
Lūsis 32km
- Sigita Vāce-Vecvagare 5.vieta (3.vieta SL2)
- Madara Tīģere-Bernharde (3.vieta SL1)
Stirnu Buks 23.5km
- Sabīne Bērziņā 1.vieta (1.vieta SB1)
- Agnese Jaunmuktāne 3.vieta (3.vieta SB1)
Zaķis 14km
- Laura Leiboma 3.vieta (3.vieta SZ2)
- Edgars Dreimanis (1.vieta VZ4)
Vāvere 6km
- Andris Ronimoiss 1.vieta
- Austris Kalniņš 5.vieta
Nedēļas tēma
Andris: Vēl viena apjomīga nedēļas nogale skriešanā. Šoreiz pat manā skalā skriešana parastā izvirzījās priekšā taku skriešanai, jo skaidrs, ka sub2h maratonu ignorēt nevar. Vispār jau maratoniem es sekoju maz. Zinu dažus ASV skrējējus un pašus populārākos skrējējus no Āfrikas kontinenta, bet visādi citādi maratons noteikti manā fanošanas skalā ir aiz futbola, taku skriešanas, hokeja, amerikāņu futbola, basketbola un riteņbraukšanas. Man bieži vien maratonā trūkst stāsta (līdzīgi kā par Āfrikas taku skrējējiem) un, nepazīstot galvenos varoņus, man nav intereses skatīties, jo ir pilnīgi vienalga, kurš uzvar. Bet šajā reizē citādi, jo 2 stundu barjera jau vairākus gadus ir kaut kas, kas liekas īpašs. Līdzīgi kā kādreiz bija ar 4 minūšu jūdzi. Un arī šajā sakarā šķiet, ka visvairāk mani šobrīd interesē, vai arī turpinājums būs līdzīgs kā ar 4 minūšu jūdzi. 1954. gadā kā pirmais 4 minūšu jūdzi izskrēja Roger Bannister un ļoti drīz sekoja arī citi. Barjera, kas vairākus gadus visiem bija likusies kā nesasniedza, pēkšņi vairs tik nesasniedzama nemaz nebija. Un te rodās jautājums, vai maratonos būs tāpat? Vai tagad sub2h maratoni kļūs par normu un lielajos maratonos to pēkšņi iespēs ne tikai tie divi (Sebastian Sawe un Yomif Kejelcha), kas to izdarīja svētdien Londonā, bet viņiem pavisam drīz būs sekotāju bariņš?
Tikmēr taku skriešanā, Canyons by UTMB sacensību ietvaros, sadalītas pēdējās Western States biļetes. Un mana sirds īpaši gavilē par vīru pjedestālu. Nefanoju ne par vienu no viņiem, bet šie trīs vīri (Adam Peterman, Zach Miller un Hayden Hawks) Western States sacensības padarīs par vēl aizraujošākām. Pievieno vēl Kilian Jornet, Francesco Puppi un vēl virkni ASV (un ne tikai) top skrējējus un ir skaidrs, ka vīru sacenība jūnija pēdējā nedēļas nogalē būs ļoti garšīga. Mans ideālais scenārijs būtu, ja Zach Miller tuvu sacensības beigām būtu tuvu līderiem. Galvenokārt tāpēc, ka viņu neviens negrib redzēt sev aiz muguras dažus kilometrus pirms finiša, viņš vienmēr atstās sevi visu un vēl nedaudz. Jāgatavo popkorns un jāgaida vasara.
Supervaroņu sarunas #121
Andris: Šajā epizodē bonuss tiem, kuriem nepatīk, ka mēs daudz runājam par sevi. Man apnicis slimot un tāpēc negribas runāt, Anetei apnicis būt traumētai un arī neko daudz negribas runāt, tad nu par to arī īpaši nerunājām. Tas, par ko runājām, bija kā mācīties sajust sevi, intensitāti, tempu. Jau pagājušajā nedēļā šeit, vēstkopas ietvaros, dalījos ar rakstu, kur par to runāts, un to tad arī apspriedām.
Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:
Anetes ceļš līdz skriešanai: 3. nedēļa
Anete: Ir sajūta, ka laiks iet aizvien lēnāk. Lai arī kruķu lietošanas laiks ir jau pāri pusei un fizio apmeklējumi ir gan skaidrāk ieskicējuši tuvākos mēnešus un slodzes progresiju, gan arī devuši radošumu un drošības sajūtu, vingrojot zālē, nekas daudz nav mainījies. Aizvien biežāk pieķeru sevi ļaujoties kārdinājumam sapņot par to, ko varēs darīt vēlāk un kādu velotrenažieri es varētu pirkt, taču reizē cenšos noturēt fokusu uz to, ko varu darīt tagad - tā pati vienkājas airēšana un vingrošana. Biju aizbraukusi uz Tukuma Stirnu Buku, kur pārliecinājos, ka sacensības man joprojām nepietrūkst, ja tieku pie tās atmosfēras un komūnas. Lielāks izaicinājums gan šobrīd ir tas, kādas rotaļas ar prātu izspēlē neizbēgamās ķermeņa izmaiņas. Pat ja racionāli saprotu, ka pie šāda savainojuma un tik lielām fiziskās slodzes izmaiņām ķermenis kļūs mazliet “mīkstāks” un muskuļu izmēru atšķirība starp abām kājām būs liela un zinu, ka tas viss tiks atrisināts un sakārtots, šobrīd tas mazais, mīkstais kreisais augšstilbs liekas diezgan skumīgs.
Atpakaļmetiens
Andris: Ja jau pieminēju Zach Miller, tad par viņu arī atpakaļmetiens. Bija 2019. gada UTMB. Kā jau UTMB pieņemts, nakts daļa ir laiks, kad kalnos notiek vislielākās pārmaiņas sacensību priekšgalā. UTMB sekotāji aiziet gulēt, sacensību vadībā esot vieniem skrējējiem, bet, pamostoties no rīta, vismaz puse no viņiem ir jau izstājušies. Arī šis stāsts par to. Es pats sākot ar 20. kilometru ļoti mocījos ar nelabumu un vājumu, tomēr fiziskā forma bija diezgan laba un nakts laikā es pamazām kāpu pa pozīcijām uz augšu. Visticamāk jau ne tāpēc, ka man gāja labi, bet tāpēc, ka citiem gāja sliktāk. Šādā veidā sanāca apdzīt gan Hayden Hawks, kurš tumsā slāja pa kādu no Alpu ceļiem, gan Tim Tollefson, kurš kādā ceļmalā vēma, gan vēlāk arī Zach Miller. Šādās situācijās ir pieņemts, ka apdzenot uzmundrina, un tā darīju arī ar Zeku. Neatceros precīzi, ko viņam teicu, bet tas bija no sērijas: turies un seko man. Tobrīd gan es neticēju, ka tas viņam palīdzēs. Mans sniegums tālāk sāka iet uz leju, un vienā no kontrolpunktiem es dabūju 20 minūtes pagulēt. Aizmigu esot 8. vietā, bet pamodos ārpus top 20. Es gan diezgan drīz atkal tiku atpakaļ līdz 8. vietai, bet man bija liels pārsteigums, ka viens no tiem, kuru es apdzinu kā pēdējo, atkal bija Zeks. Viņš bija mani paklausījis un tīri labi turējās labāko desmitniekā. Tas bija brīdis, kad es ļoti labi sapratu, ka tādiem sportistiem kā viņš, nekad nedrīkst dot otru iespēju, jo viņi to izmantos. Mums abiem gan sacensības beidzās nākamajā noskrējienā. Man tur pamatīgi sāka reibt galva un es knapi tiku līdz pilsētai, bet Zeks bija pazudis vēl vairāk. Jau pilsētā man nāca pretī viņa atbalsta komanda prasot, vai es esmu redzējis Zeku. Tobrīd sapratu, ka ar mani vēl nav tik slikti, pat ja iznākums vienāds. Beigās jau lejā nonāca arī Zeks, un, lai arī mums abiem finišs netika, mēs abi Monblāna aplī bijām atstājuši visu.
Kas pievērsa mūsu uzmanību?
Skaties: Par cīņu ar kontrolpūķi 250 jūdžu sacensībās
Klausies: Canyons by UTMB atskats ar dažiem no taku skriešanas labākajiem studijā.
Lasi: Skriešanas pamatlietas. Immature coaching and training celebrates intensity. Mature coaching and training protects continuity.
Nedēļas kalendārs
- 29. aprīlī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro
- 2. maijā plkst. 00:00 Rīga - Valmiera
Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Rīga - Valmiera, Oh Meu Deus by UTMB (Portugāle), Apkārt Cēsīm (Cēsis), 10mila (orientēšanās, Zviedrija), Trans Peneda-Geres (Portugāle), Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija), Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija).
Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!