Supervaroņu vēstules #012
Sekošana audzēkņu startiem, atjaunošanās pēc ultras un vēl.
Čau, te Andris! Šīs brīvdienas pagāja, sekojot līdzi kā sporto citi. No futbola Premjerlīgas līdz vecākās meitas pirmajam futbola turnīram un audzēkņu startiem Marokā, Itālijā, Spānijā un citur. Skaidrs, ka meitas starts sanāca emocionālākais. Lai arī man pašam ir uzstādījums, ka sportu noteikti negribu uzspiest un nav arī svarīgi, lai izspiež sportā kaut kādus maksimumus, bet tad, kad stāvi laukuma malā un tam sīkajam ķiparam ir pirmo reizi dzīvē iespēja trāpīt vārtos, tad sirds nedaudz notrīc gan. Spoiler alert: neko netrāpīja, bet visam savs laiks un galvenais, ka ar smaidu un gribēs vēl. Nezinu gan, kā tas ies kopā ar maniem garajiem treniņiem, bet vismaz šajā nedēļas nogalē tas netraucēja.
Audzēkņu starti arī prasa savu uzmanību un enerģiju. Tādā ultru pasaulē tas bieži vien ir neprognozējami. Nav tā, ka sēdi nepārtraukti pie televizora un skaties kā futbolu. Vai pie datora un gaidi, kad būs rezultātu atjaunošana. Drīzāk darbojies ar savām ikdienas lietām un ik pa laikam atceries: hmmm, diez kā viņiem tur iet? Šajā nedēļas nogalē sanāca tādi sarežģītāki varianti. Viens no audzēkņiem, kurš bija labi sagatavojies savam startam, nedēļu pirms starta iedzīvojās nelielā savainojumā un satraukties jau bija jāsāk vēl pirms kaut kas bija sācies. Beigās viss sagāja un noskrēja pat labāk kā gaidīts (un pirms es paspēju atrast live sekošanu). Tikmēr citam audzēknim jauna pieredze mežonīgākos kalnos un sekošana ar ļoti nesaprotamiem live rezultātiem, kas visu laiku mainās un tā arī nav skaidrs, vai kāds ir finišējis un, ja jā, tad kādā laikā. Tad nu paralēli vēl ik pa laikam iečekošanās stravā, lai paskatītos, vai tur nav ielikta aktivitāte, kaut vai lai noskaidrotu, vai dzīvs. Arī te beigās, ja atskaita pieredzes gūšanu, viss labi. Un tā tās nedēļas nogales trenera un sporta līdzjutēja dzīvē paiet. Nedaudz sekojot, nedaudz satraucoties, nedaudz piedomājot, lai tur trasē viss labi. Turpmākie mēneši jau nebūs neko savādāki, bet es nesūdzos - man ir labs darbs.
Nedēļas tēma
Andris: Nedēļa pēc ultras. Kādreiz es diezgan ātri atgriezos pie skriešanas, pat pēc tādiem ļoti grūtiem un gariem skrējieniem. Tāds ekstrēmākais noteikti ir MIUT 115km distance un pasaules čempionāta 85km distance ar 2 nedēļām pa vidu. Pēdējā laikā es tik ļoti vairs ar atsākšanu nesteidzos un pagaidu vismaz tik ilgi, lai nav ar pilnīgi taisnām kājām jādarbojās. Šajā reizē pēc Sierra Nevada ķermenis pat lielu atpūtu neprasīja. Jau nākamajā dienā varēja bez jebkādiem ierobežojumiem staigāt, divas dienas pēc starta izkāpšana no lidmašīnas neprasīja nekādu ekstra piepūli un likās, ka, ja ne nogurums no ceļošanas, varētu atsākt skriet kaut aiznākamajā dienā pēc 63km noskriešanas. Tomēr darbi un meitu slimošanas ieviesa korekcijas ikdienā, un pie skriešanas tiku tikai trīs dienas vēlāk ceturtdienā. Arī pirmajā skrējienā viss super. Kājas vieglas, nekas nesāp. Ja kaut kas traucē, tad drīzāk no stīvuma, kas iegūts dažas dienas īsti nedarot neko. Likās, ka vieglākā atjaunošanās, kāda pēc ultras ir bijusi, bet tad piektdienā es aizgāju uz svaru zāli. Es neceļu ļoti lielus svarus. Piemēram, pietupienos es reti kad lieku uz stieņa vairāk kā savu svaru. Es varētu vairāk, bet svaru zāle noteikti nav mana dabīgā vide un baidos, ka nenodaru sev pāri. Arī šajā reizē es pirmajā sērijā uzliku nedaudz zem sava svara. Jau tur tādas jokaini grūtas sajūtas, bet darāms. Otrajā sērijā uzliku savu svaru un sajūtas līdzīgas. Bet trešajā sērijā jau no pirmā atkārtojuma sapratu, ka ir auzas. Augšstilbi pēkšņi atcerējās visu, ko viņi pagājušajā sestdienā bija darījuši. Vietās, kur man sestdien bija krampji, arī tagad bija ļoti tuvu sajūtai, ka krampis būs klāt un man nācās sēriju pabeigt priekšlaicīgi. Nākamās divas dienas man augšstilbi sāpēja vairāk kā pēc pašas ultras. Mācība? Pat ja pēc ultras atjaunošanās ir šķietami ātra un vienkārša, tas nenozīmē, ka ķermenis ir pilnībā atguvies. Tam jādod laiks un pirmās nedēļas ir jābūt prātīgiem.
Supervaroņu sarunas #120
Andris: Lielākā daļa no epizodes par to, kā man gāja UTSN. Gan par to, kas sanāca, gan nesanāca. Par to, kas man darījās galvā skrējiena laikā un pēc tam. Tāpat arī izrunājām par to, kur šogad būs Latvijas čempionāti vertikālajā kilometrā un taku skriešanā. Un parunājām arī par atlases kritērijiem uz PČ Keiptaunā.
Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:
Anetes ceļš līdz skriešanai: 2. nedēļa
Anete: Šī nedēļa iezīmēja krietnu pagrieziena punktu, kur pats galvenais bija zaļā gaisma atsākt intensīvākus treniņus. Skaidrs, ka jau nākamajā dienā biju sporta zālē un nodarbojos ar vienkājas airēšanu, kas šobrīd ir vienīgais reālais kardio treniņš, ko varu veikt. Atšķirībā no perioda līdz operācijai, tagad esmu apbruņojusies ar cimdiem, kas šo procesu padara krietni baudāmāku. Tāpat drīkstu slogot kāju ar 50% no sava svara, saliekt līdz 60° un atvadīties no ortozes. Ne pilnībā gan, jo mēģinājums gulēt bez tās beidzās ar to, ka 4.00 naktī stiepos pēc pretsāpju zālēm, tāpēc vismaz šobrīd celis uz nakti atgriežas ortozes drošajās skavās. Kopumā ikdiena kļūst aktīvāka un sociālāka, taču, ja neieplānoju gana daudz laika ar paceltu kāju un aukstuma kompresēm, tad par Tūkli iesauktais celis attaisno savu iesauku un ir patiešām milzīgs. Viens no bailīgākajiem momentiem aizvadītajā nedēļā bija dušu apmeklējums sporta zālē, jo kruķi un slapjas flīzes absolūti nedraudzējas, kaitinošākais - uzkāpšana un nokāpšana no 5. stāva. Nākamajā nedēļā ceru sportošanas apjomu vēl palielināt un gaidu gan divas vizītes pie fizio, gan braucienu uz Stirnu buku Tukumā. Ik pa laikam aizdomājos, ka oriģināli vien šodien būtu pirmā pēcoperācijas diena… Labi vien ir, ka tik ilgi negaidīju.
Atpakaļmetiens
Anete: Aizvadītajā nedēļā Spānijā norisinājās Penyagolosa Trails, kas ir vienas no nozīmīgākajām pavasara sacensībām Spānijā. Garākajā CSP distancē atzīstami nostartēja divi latvieši - Dace Tetere izcīnīja 10. vietu un Klāvs Stankevics - 11. vietu. Es pati šajās sacensībās esmu skrējusi divreiz, un pirmā no tām bija pasaules čempionātā 2018. gadā. 85km garās distances 52. km es ārkārtīgi neveiksmīgi pagriezu potīti un principā kliboju uz nākamo KP 62. km, lai izstātos. Taču tur es uzzināju, ka distancē esam palikušas vien trīs dāmas, kas ir minimums komandu ieskaitei, un nolēmu klibot līdz galam. Kaut kur procesā potīte nomierinājās un līdz galam tiku pat visai cienījami, taču pārdzīvojums bija tik liels, ka leģendas vēsta, ka finišā raudāju Andrim uz pleca. Pašai tādu atmiņu nav, bet finišā biju tik apjukusi, ka jātic vien leģendām. Šī pieredze bija tik traumatiska, ka 2021. gadā atgriezos Penyagolosā revanšēties un skriet 106km garo CSP. Tā bija varena pieredze - organizatoru apmaksāts lidojums, dalība un viesnīca ar ēdināšanu, lielisks skrējiens ar būšanu vadībā jau no paša sākuma un beigās mana pirmā uzvara Ultra Trail World Tour posmā, mājup dodoties ar 1500 EUR čeku. Random fakts - šis bija pēdējais UTWT posms, kas notika, un nākamajā gadā uzvarēju pirmo jaunās UTMB tūres posmu Istria100 69km distancē. Ah, labi laiki!
Supervaroņi dara
Andris: Es esmu centīgs dažāda satura patērētājs. Man patīk lasīt vēstkopas, man patīk klausīties raidierakstus, man patīk skatīties video. Tikai problēma ir tā, ka es bieži vien apņemos izlasīt, noklausīties un noskatīties tik daudz, ka visu to patērēju tad, kad ir pagājušas jau vairākas nedēļas. Līdzīgi ir arī ar Supervaroni Leldi Dālmani un viņas vēstkopu: Bite Size, kur Lelde dalās par savā profesijā aktuālo (mārketings, reklāmas utt.), bet, lai piesaistītu arī mani, viņa tur šo to pieraksta par sportu (ja F1 vispār skaitās) un ieliek dažus jokus. Vispār Leldei (kopā ar vēl vienu Anetes audzēkni Lauru Londi) ir arī jauns raidieraksts, kur pirmā viese kā reiz bija Anete. Saucās Svārstības. Vai labs? 100%. Tik atcerieties, ka es visu iekavēju, līdz ar to, iespējams, vēl nemaz neesmu dzirdējis. :)
Kas pievērsa mūsu uzmanību?
Skaties: Lauren Gregory un viņas uzvara George Waterfall 30k sacensībās. Nedaudz jokains video, bet varbūt tas nav slikti.
Klausies: Intervija ar karalieni Kortniju par Chianti uzvaru un 200 jūdžniekiem.
Lasi: Par prasmi noturēt vienmērīgu tempu. Lieta, ko gribētu iemācīt visiem saviem skrējējiem.
Nedēļas kalendārs
- 22. aprīlī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro
- 25. aprīlī Madeira Island Ultra Trail Vienas no episkākajām sacensībām taku skriešanā.
- 25. aprīlī Stirnu Buks 2.posms Tukumā
- 25. aprīlī The Canyons Endurance Runs™ by UTMB Pēdējā iespēja tikt pie Western States biļetes. Ne mums. Bet sekot līdzi tas neaizliedz.
Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Stirnu Buks 2.posms (Tukums), Madeira Island Ultra Trail (Portugāle), Boka Bay Trail (Melnkalne), Ultra Trail Vipava Valley (Slovēnija), Pieniny Ultra Trail (Polija), Rīga - Valmiera, Oh Meu Deus by UTMB (Portugāle), Trans Peneda-Geres (Portugāle), Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija).
Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!