Supervaroņu vēstules #011
Pirmā sezonas ultra aiz muguras.
Čau, te Andris! Ultru sezona atklāta. Līdz šim pārsvarā sezonu esmu atklājis februārī vai martā Kanārijās, bet šoreiz sanāca nedaudz vēlāk. Varbūt pat pārāk vēlu, jo, lai arī ziemā sagatavoties kalniem, it sevišķi noskrējieniem, Latvijā ir salīdzinoši grūti, tas mentālais pacēlums, ko var dabūt no ziemas sacensībām, pat ja tās neizdodās tā kā plānots, ir neatsverams. Tā man šogad pietrūka, un ziemas pēdējie mēneši sanāca mentāli grūtāki. Tas gan nenozīmē, ka Ultra Trail Sierra Nevada bija slikta izvēle. Nebūt nē. Pasākums, kas pasaules mērogā nav liels un nozīmīgs, vietējā mērogā ir ļoti svarīgs un pulcē daudzus vietējos stipriniekus, tāpat to nesmādē arī daži no Spānijas grandiem, kas šoreiz ierādīja vietu pārējiem īsākajās distancēs. Šajās konkrētajās sacensībās mani vienmēr ir uzrunājis princips, ka lielākā daļa no augstummetriem ir distances otrajā pusē. Sākumā pamuļļājies pa mazākiem pauguriem un tad, kad sagurums jau ir sakrājies, aidā kalnā. Patiesībā tāda tipa sacensībās līdz šim biju skrējis maz, jo pārsvarā jau tomēr distances beidzas ar noskrējieniem un ar atgriešanos ielejā vai pie jūras. Tomēr formāts, lai arī uzrunājošs, patiesībā diezgan grūts, it sevišķi, ja pirmajā daļā jau esi atstājis pārāk daudz spēka. Pirmo sagurumu noķēru jau pēc noskrietiem 10 kilometriem, un tad jau bija skaidrs, ka priekšā nekas viegls vairs negaida. Ja skrietu vēlreiz, es noteikti krietni mierīgāk ņemtu sākumu. Mierīgi ieskrietos, atrastu ritmu un tad jau distances otrajā daļā varētu pārvietoties krietni labāk. Bet to jau mēs visi zinām, tikai kaut kā katru reizi atkal aizmirstam. Lai nu kā, UTSN ir noskriets. 63km, 3900 augstummetri, 6:59:32 un 4. vieta. Jādodas tālāk!
Nedēļas tēma
Andris: UTSN, kā jau visās ultrās, bija arī sliktie brīži, kad ķermenis protestē, kad prāts jautā “kāpēc?”, kad kājas pinās un ķerās. Ja parasti šādos brīžos es aizeju negatīvajā spirālē, no kuras ir grūti izkļūt, tad šoreiz man izdevās sevi no negatīvā apturēt un paskatīties uz lietām no citas puses. Tieši tobrīd es skrēju lejup pa lēzenu meža taku, visapkārt smuks priežu mežs, apkārt neviena cita skrējēja. Tikai es un taka. Neapmierināts es. Bet tad es sev sāku jautāt. Kas ir tas, kas Tev patīk skriešanā? Un atbilde atnāca ļoti ātri. Man patīk skriet pa smukām meža takām. Man patīk smukos apvidos. Man patīk kalnos. Man patīk skriet vienam. Un visu to es tieši šobrīd arī daru. Un pēkšņi solis kļuva atsperīgāks, mugura - staltāka un seja - nedaudz smaidīgāka.
Skaidrs, ka gadu gaitā man smadzenēs ir ļoti iesakņojusies doma par to, ka man ir jābūt spēcīgam, man ir jābūt pirmajam, man ir jāparāda kaut kas tāds, ko esmu darījis kādreiz. Un tas ir kas tāds, kas šobrīd rada lielāko novirzi modelī “gaidas pret realitāti”. Bet nekas no šī tajā brīdī manās domās neparādījās. Es domāju tikai par to, cik forši ir būt uz takas, cik forši ir skriet, cik forši, ka man ir tādas iespējas. Un pat ja mani labākie skrējieni jau ir aiz muguras, pat ja man vairs neizdosies cīnīties par uzvarām, lielākā daļa no tā, kāpēc es skrienu, tāpat būs palikusi. Tas vienmēr būs mans laiks uz takas, mans laiks ar sevi, mans laiks dabā. Tas viss skan tā žēlīgi, bet es tā par to nejūtos. Nu labi, nedaudz jūtos, bet jau krietni mazāk kā pirms dažiem gadiem. Pēdējos gados es arvien vairāk esmu izbaudījis to, kas notiek apkārt. Taku skriešanas kultūra vietās, kurās nav būts, dabas daudzveidība, jauni kilometri un jaunas virsotnes. Patiesībā arī sacensību burziņš, expo, fanošana par citiem skrējējiem, būšana vidē, kur skriešana ieņem centrālo lomu. Tās visas ir pamatlietas, kāpēc es tik ļoti izbaudu taku skriešanu, bet uzvarēšana… uzvarēšana nāk tikai pēc tam.
Supervaroņu sarunas #119
Andris: Anetei aiz muguras veiksmīga ceļgala operācija, un viņa glauni padalījās ar to, kā tas viss notika un kādas ir nākotnes prognozes. Tikmēr es vaļsirdīgi atzinos, cik ļoti taktiski negatavs es esmu pirmajai sezonas ultrai. Tad nu mēs tur sēdējām un spriedām par to, kas varētu būt sacensību nolikumā. Kad ar to visu bija tikts galā, parunājām arī par jaunākajām tendencēm taku skriešanā no Mile and Stone konferences. Nezini, kas tā par konferenci? Es arī nezināju, bet atziņas vienalga interesantas.
Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:
Anetes ceļš līdz skriešanai: 1. nedēļa
Anete: Šī nedēļa ir nākusi jau ar krietni labākām sajūtām. Lai arī ierobežojumi joprojām ir tie paši (ortoze, kruķi, 20% svara, saliekšana līdz 30°) un ikdiena tāpat pārsvarā grozās ap atrašanos horizontālā stāvoklī, vingrošanu trīs reizes dienā, aukstumpakām un grāmatu lasīšanu ar tādu pašu entuziasmu kā kādreiz skrēju, sāpju līmenis ir drastiski krities, tūska ir ievērojami mazinājusies un jūtu, ka arī pēcoperācijas nogurums sāk atkāpties. Liela daļa pozitīvā skata saistīta ar to, ka varu un drīkstu braukt ar auto, kas ir ļāvis saglabāt zināmu autonomiju un mazināt atkarību no citiem. Vienā brīdī pie stūres pat sajutos patiesi priecīga un visai entuziastiska par šo izaicinājumu un visām grūtībām, kas būs jāpārvar. Protams, nav viss tik rožaini - joprojām kaitina, cik lēni viss ir jādara, sāp lielie zilumi uz elkoņiem (paldies kruķiem un asins šķidrinātājiem) un sāk apnikt vienveidīgie rehabilitācijas vingrinājumi. Gaidu nākamo nedēļu ar cerību, ka daži ierobežojumi tiks atviegloti un varbūt pat varēšu ieviest kādu radošu kardio treniņu.
Atpakaļmetiens
Andris: Šajā nedēļas nogalē Jēkabpilī norisināsies jau tradicionālā Backyard ultra Lūša Pēdās. Formāts, kur dalībniekiem katrā apaļā stundā ir jāsāk 6,7km garais aplis, un beigās uzvar tas, kurš var izturēt visvairāk šādus apļus. Pasaules līmenī viņi tur ņemas jau virs 100 stundām, apjoms, kas vienkārši ir prātam neaptverams. Arī mēs paši pirms dažiem gadiem, kamēr pasaulē plosījās kovids, uzorganizējām pāris virtuālās Backyard ultras. Laikā, kad sacensības īsti nenotika un biedrus skrējējus sanāca satikt reti, tas bija tāds ļoti foršs formāts kā nedaudz satikties, pat ja tikai virtuāli Zoomā. Pirmajā gadā es piedalījos arī pats. Toreiz, lai interesantāk, es izlēmu, ka katrā stundā iekļaušu arī 500 augstummetrus. Kā starta vietu izvēlējos Ozolkalnu, kur biju noīrējis namiņu. Sākotnēji plānoju darboties 24 stundas, bet skaidrs, ka nenovērtēju to pauguru pietiekami. Jau pēc kādām 5-6 stundām biju diezgan saguris (skat. ievadā par spēku sadali) un vēl dažas stundas vēlāk jau bija diezgan grūti sevi dabūt ārā pa durvīm. Tad nu, tuvojoties tumsai, nolēmu mest mieru, bet izdarīju vismaz pusi no plānotā un finišēju pēc 12 stundām un 80km ar 6000 augstummetriem. Vēl tagad uz to kalnu skatos nedaudz šķībi, labu mentālo traumu man atstājis. Varbūt tāpēc arī nemaz neesmu mēģinājis Ozolkalna vertikālo kilometru.
Taku skriešanas vietas
Andris: Aizbraucot uz jebkuru no sacensību vietām, es vienmēr ļoti vēroju kādas konkrētajā vietā ir iespējas treniņiem, vai tā būtu laba vieta, kur aizbraukt tāpat, vienkārši patrenēties. Un ne vienmēr tā ir. Piemēram, pagājušajā gadā es biju Chianti. Vai tur var trenēties? Jā, skaidra lieta. Tomēr tāda īsta taku tīkla tur nav, liela daļa trases iet cauri privātīpašumiem un, ja tur būtu jādarbojās kāda nedēļa, tad ātri apsīktu interesanto vietu, kur skriet. Savukārt Sierra Nevada ir izcila vieta treniņiem, it sevišķi pavasarī. Nedomāju, ka Eiropā ir daudz vietas, kur tik agrā pavasarī var ļoti kvalitatīvi trenēties tik augstu virs jūras līmeņa. Ne velti šo vietu tik ļoti ir iecienījuši riteņbraucēji un triatlonisti. Bet arī taku skrējējiem te ir daudz vietu, kur izpausties. Taku daudzveidība Sierra Nevada ir lieliska. No ļoti mainīga apvidus, kur var skriet augšā un lejā pa 30-40m augstiem pauguriem, līdz pat 20+ kilometru kāpumiem, kur var sākt lejā pie Granadas, bet finišēt 3000m virs jūras līmeņa. Tik nebrauciet tur vasarā, tad ielejā diezgan regulāri ir arī +40°C un diez vai skriešana būs ļoti baudāma.
Kas pievērsa mūsu uzmanību?
Skaties: Max Jolliffe filma par 200 jūdžu skrējienu
Klausies: Vai tas ir nogurums vai - anēmija?
Lasi: Gut training no zinātnes perspektīvas
Nedēļas kalendārs
- 15. aprīlī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro
- 19. aprīlī plkst. 10.00 Tukuma Stirnu buka trašu apskate
Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Tuscany Trail (Itālija), High Atlas Ultra Trail (Maroka), Penyagolosa Trails (Spānija) BYU Lūša Pēdās (Jēkabpils), Stirnu Buks 2.posms (Tukums), Madeira Island Ultra Trail (Portugāle), Boka Bay Trail (Melnkalne), Ultra Trail Vipava Valley (Slovēnija), Pieniny Ultra Trail (Polija), Rīga - Valmiera, Oh Meu Deus by UTMB (Portugāle), Trans Peneda-Geres (Portugāle).
Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!